Augstskolu padomes – kā valdības atbalstīto ideju padarīt par realitāti?

Pirmo reizi publicēts Delfi.lv:

https://www.delfi.lv/news/versijas/arkadijs-zvaigzne-augstskolu-padomes-ka-valdibas-atbalstito-ideju-padarit-par-realitati.d?id=51936479

18. februārī Ministru kabinets atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) konceptuālo ziņojumu par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu. Lai gan daudzas iesaistītās puses ir kritizējušas reformas apspriešanas formātu, kopumā valda uzskats, ka nozarē ir nepieciešamas pārmaiņas. Tomēr par pārmaiņu ieviešanas procesu ne mazāk svarīgi ir panākt vispārēju izpratni par to, kas sagaidāms no padomēm un kas ir nepieciešams, lai padomes izpildītu politiķu solījumu Latvijas augstāko izglītību virzīt uz izcilību.

Kā darbosies padomes

Detalizētas padomju funkcijas tiks noteiktas, izstrādājot likuma grozījumus, tomēr viena no būtiskākajām lietām, ko nepieciešams apzināties – padomes nebūs pastāvīga lēmējvara kā Senāts, kas vairāk vai mazāk strādā visu akadēmisko gadu. Spriežot pēc citu valstu pieredzes, padomes tiekas trīs līdz deviņas reizes gadā apmēram uz divām dienām[1]. Tāpat padomes locekļi pavada starp 64 un 148 stundām gadā, pildot padomes locekļa pienākumus[2]. Attiecīgi no padomēm varēs gaidīt tikai patiešām vispārīgu stratēģisku lēmumu pieņemšanu, ko tās balstīs galvenokārt uz informāciju, ko piegādās pati augstskola.

Kā mēs veidosim padomes

Otrs sarežģītais jautājums, uz ko ir jārod atbilde – no kā mācīsies padomes un kas mācīs nozarei, kā pareizi veidot un sastrādāties ar tām. Augstskolas ir sarežģītas un specifiskas sistēmas, un šī iemesla dēļ daudzās vietās, kur pastāv padomes, valdībā tiek diskutēts par padomju locekļu obligāto apmācību[3], kas sniegtu nepieciešamās zināšanas. Kā minimums, starptautiskajiem padomju locekļiem būs nepieciešamas apmācības par Latvijas augstākās izglītības specifiku. Tāpat arī gan augstskolām, gan ministrijai, gan citām iesaistītajām pusēm pašām būs jāmācās, kā pareizi organizēt un sastrādāties ar padomēm. Vai mēs centīsimies veidot pašmāju risinājumus no nulles vai pasūtīsim dārgu ārvalstu ekspertīzi? Ziņojuma noslēguma versijā IZM ir paredzējusi, ka tiks izveidota “neatkarīga, stratēģiska pārvaldības modeļa ieviešanas komiteja, kuras galvenais uzdevums ir izstrādāt labas pārvaldības vadlīnijas un konsultēt jaunā pārvaldības modeļa ieviešanā”. Komitejas darbība ziņojumā sīkāk nav aprakstīta, tomēr ar tās izveidi ministrija apliecina, ka padomju izveide tiks uzticēta ekspertiem, kas orientējas augstskolu pārvaldībā.

Mēdz teikt, ka organizāciju kultūra ēd stratēģiju brokastīs, un kultūra ir īpaši svarīga padomju darbā, kur ārkārtīgi daudz kas ir atkarīgs tieši no padomes spējas strādāt jēgpilni, godīgi un ētiski. Papildus kultūrai būs nepieciešams nodrošināt padomju pārskatatbildību, lai padomju locekļi atcerētos to, ka viņi padomēs pārstāv Latvijas sabiedrības nevis savas personīgas intereses. Būs jārod risinājums, kā šādu skatījumu panākt padomes locekļos, kas, iespējams, būs no pavisam cita kontinenta. Kā minimums nepieciešams izstrādāt skaidru procedūru, kā noteikt to, vai padomes locekļiem ir interešu konflikts vai nē, it īpaši, ja viņiem nebūs jādeklarē savas finanšu intereses. Ja padomju locekļiem tiks noteikts valsts amatpersonas statuss, būs aktuāls jautājums, vai Latvijas likumos noteiktās interešu konfliktu novēršanas prasības un dažādi ierobežojumi nemazinās sabiedrībā redzamo Latvijas un ārvalstu pārstāvju vēlmi iesaistīties padomēs.

Tāpat arī ir jāatceras – jo starptautiski atzītāks būs kāds padomes loceklis, jo mazāk laika viņam būs, ko veltīt augstskolai. Tādēļ viens no galvenajiem izaicinājumiem padomes locekļu atlasē būs atrast pareizo proporciju starp to, cik persona ir starptautiski atzīta un to, cik padziļināti vēlamies, lai persona iesaistās pārvaldībā.

Tajā pašā laikā, ņemot vērā visus ierobežojumus un prasības padomes locekļiem, būs nepieciešams rast veidu, kā padarīt padomes darbu pievilcīgu patiešām spējīgiem ekspertiem. Viens potenciāls risinājums, kas šobrīd tiek apspriests Apvienotajā karalistē -– dot padomes locekļiem mazu personīgo budžetu, kas ļautu viņiem eksperimentēt ar jaunām iniciatīvam augstskolu iekšienē[4].

Augstskolas sadarbība ar padomēm

Padomes tiksies salīdzinoši retāk kā Senāts, no kā attiecīgi izriet, ka padomes locekļi visdrīzāk nebūs augstskolā uz vietas tikpat daudz, cik akadēmiskais personāls. Tas nozīmē, ka visu pārējo periodu, kad nav padomes locekļu “uz vietas”, augstskolās liela daļa atbildības gulsies uz rektorāta pleciem. Ideālajā gadījumā, apzinoties šo, jau tagad sāktos ieguldījumi rektorāta administratīvo spēju pilnveidē un attīstībā, lai varētu sekmīgāk vadīt augstskolu un sastrādāties ar padomēm. Arīdzan, rektorātam būtu jāizstrādā jaunas pieejas un procedūras, kā nodrošināt to, ka padomes locekļi ir maksimāli informēti arī tad, kad neatrodas Latvijā.

Tomēr viena no svarīgākajām lietām, kas ir jāapzinās, ja vēlamies veidot padomes, kas veidos “dinamisku ekosistēmu”, ir tas, ka apkārtējai ekosistēmai ir jābūt gatavai strādāt ar padomēm un atbalstīt tās. Šī visa pamatā būs uzticēšanās starp iesaistītajām pusēm, lai varētu veidot kompromisus un virzīt uz priekšu sistēmu, nevis indivīdus. Bez uzticēšanās augsta līmeņa eksperti negribēs braukt, bet tie, kuri atbrauks, vairāk nodarbosies ar karošanu pret citiem nekā pārvaldību.

Neskaitot uzticēšanos, ir vairākas citas prasības iesaistītajām pusēm, kurām ir jāizpildās, lai padomes varētu sekmīgi darboties. Pirmā no šīm ir tā, ka ministrijai nāksies domāt arī par ārējās pārvaldības principu maiņu. Ja vēlamies piesaistīt patiešām augsta līmeņa ekspertus nevis ielikteņus, tad tiem ir jādod brīvība izplest savus spārnus un ļauties pilnam lidojumam. Tas nozīmētu to, ka ministrijai nāktos samazināt regulējumu augstskolām un ļaut tām “dinamiski” reaģēt uz izmaiņām “ekosistēmā”. Atkal, šeit pamatā ir uzticēšanās. Tajā pašā laikā tas skaidri norādīs ministrijas patiesos uzskatus – ja tā neuzticēsies reformu rezultātā izveidotajām padomēm, tad tā būs skaidra norāde uz reformu kvalitāti.

Resursi attīstībai ilgtermiņā

Līdzīgs arguments attiecas arī uz valdību – ja tā nebūs gatava vairāk ieguldīt augstākajā izglītībā, tad tas faktiski norādīs uz neuzticēšanos izveidotajām padomēm. Kā arī ir jāatceras, ka, ja netiks ieguldīti resursi, tad vienīgais veids, kā virzīties uz izcilību, ir caur nozares “paškanibālismu”, kura rezultātā tiks pārdots ilgtermiņa labums apmaiņā pret īstermiņa.

Bez ieguldījumiem pētniecībā nesasniegt valdības deklarācijā nosprausto mērķi – vismaz vienai Latvijas universitātei iekļūt pasaules 500 labāko universitāšu skaitā. Sīkāk par topu nozīmi nozares politikas plānošanā var lasīt neseno publikāciju “Latvijas nacionālās intereses – vieta augstskolu topā par katru cenu?“

Savukārt nozarei būs jāsāk ieguldīt līdzekļi prognožu izstrādē. Lai arī cik ātri reaģējošas augstskolas nebūtu, tām tāpat vajag trīs līdz četrus gadus, lai izmācītu absolventu. Ņemot vērā to, ka vajag vēl vismaz gadu, lai jēgpilni sagatavotu studiju programmu un atrastu kvalitatīvus mācībspēkus, šodienas darba tirgus problēmas ir tikpat kā aizvēsture, jo mēs uz tām reaģēt nepaspēsim. Tādēļ padomes varēs reaģēt uz darba tirgus pieprasījumu tikai tad, ja darba tirgus pats zinās, kas tam būs vajadzīgs pēc ne ātrāk kā pieciem gadiem. Citādi sanāk mūžīga dzīšanās pakaļ aizgājušam laikam.  

Galu galā, lai varētu tomēr pateikt, vai reforma ir efektīva, ir nepieciešams skaidri noteikt tās mērķus, kuru izpildi pieprasīsim no padomēm. Lai gan izcilība ir bieži tikusi pieminēta tā mēdz būt dažāda un vieta reitingos nevar būt pašmērķis visai Latvijas augstākās izglītības sistēmai, un gaidām no padomēm tas ir jāattēlo.

Nav komentāru

Komentēt