Esi kā Tartu Universitāte jeb Kā Baltijas augstskolām iekļūt top 500

Pirmo reizi publicēts Ir.lv  Esi kā Tartu Universitāte jeb Kā Baltijas augstskolām iekļūt top 500 • IR.lv

Nereti, domājot par Baltijas valstu augstāko izglītību, mēs iedomājamies saujiņu augstākās izglītības iestāžu. Katram šis saraksts būs nedaudz atšķirīgs, bet tajā varētu parādīties Latvijas Universitāte (LU), Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), Viļņas Universitāte (VU) un, protams, Tartu Universitāte (TU), kas iemantojusi spēcīgu tēlu kā pasaules reitingu vadošā augstskola reģionā. TU ir kļuvusi par sava veida piemēru politiķiem, salīdzinot augstskolas, un, arī runājot par Latvijas augstākās izglītības iestāžu sniegumu reitingos, bieži tiek pieminēta Tartu:

• «[..] reizē arī LU piedzīvojusi pēdējā laikā nebijušu sasniegumu, ierindojusies starp divām vislabāk novērtētajām universitātēm Baltijā uzreiz aiz Tartu Universitātes.»  Mārtiņš Brencis: Latvijas Universitāte: TOP 500 ir reāls mērķis jau tuvākajā laikā – lv, 18.09.2020.
• «Protams, RTU nav Tartu Universitātes (TU) panākumu [..]»  Juris Iljins: Kā universitātei iekļūt pasaules reitingu TOP 500 – lv, 06.07.2020.
• «Kamēr Latvija vēl tikai plāno vērienīgas reformas augstākajā izglītībā un tās pārvaldībā, Igaunijas augstākās izglītības iestādes jau izrāvušās starptautisko reitingu augšgalā.» Tartu Universitāte – starp 1% pasaules labākajām universitātēm – lv, 08.02.2020.

Tomēr vienlaikus Latvijā ir bijusi arī virzība uz lielāku augstskolu daudzveidību, likumos nostiprinot ideju par augstskolu tipoloģiju. Tāpēc šī raksta mērķis ir parādīt, kā Latvijas augstskolas izskatās uz Baltijas valstu augstskolu fona un cik patiesībā Baltijas valstu augstskolas ir daudzveidīgas, kā arī salīdzināt tās ar bieži apspriesto TU.

Šim rakstam izmantojām starptautiskā reitinga «U-Multirank» un Eiropas Augstākās izglītības reģistra datus par 2019. gadu, kas ir jaunākie pieejamie. Diemžēl Igaunijas augstākās izglītības iestādes «U-Multirank» datubāzē nav plaši pārstāvētas, jo institūcijas pašas var izvēlēties – piedalīties vai nepiedalīties šajā reitingā, tāpēc vairākos padziļinātos salīdzinājumos varēsim salīdzināt tikai Latvijas un Lietuvas augstskolas. Šajā rakstā pamatā aplūkosim augstskolu zinātnisko sniegumu, studentu skaita īpatsvaru dažādos augstākās izglītības līmeņos un to lomu tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanā.

Stratēģiskā specializācija – ceļš uz reitingu virsotnēm

Starptautiskie reitingi galvenokārt balstās uz augstskolu pētniecisko sniegumu un ar to cieši saistīto starptautisko reputāciju, tāpēc reitingu augšgalā visbiežāk var redzēt augstākās izglītības iestādes, kurā ir augsts zinātniskais sniegums. Salīdzinot Baltijas valstis, redzam, ka  2019. gadā TU uz kopējā fona būtiski izceļas ar vairāk nekā divreiz lielāku publikāciju skaitu nekā Latvijas Universitāte – augstskola, kurai Latvijā ir vislielākais publikāciju skaits.

Tomēr reitingu kontekstā ļoti būtiska ir publikāciju kvalitāte, ko var novērtēt pēc žurnāliem, kuros publikācijas iekļautas, kā arī pēc citējamības, parādot, vai kāds atsaucas uz šīm publikācijām. Salīdzinot citējamību, redzam, ka Lietuvas un Latvijas līderi mainās, Mikola Romera Universitātei apsteidzot VU un RTU apsteidzot LU, savukārt TU stabili paliek Baltijas līdera lomā.

Salīdzinot publikācijas, kas ir starp top 10% citētākajām konkrētā jomā, TU joprojām saglabā līdera pozīciju, un var redzēt TU stratēģisko specializāciju, kas ļauj tai iegūt augstas vietas reitingos. TU ļoti apzināti veido savu specializāciju un necenšas vienlaikus nodrošināt visus Igaunijas attīstībai nepieciešamos aspektus. Piemēram, TU studijas kopumā ir pakārtotas zinātnei un zinātnieku sagatavošanai, bet mazāk – darba tirgus vajadzību apmierināšanai.

Apzināti iegulda zinātnes finansēšanā  

Nozīmīgs priekšnosacījums zinātnes attīstībai ir pieejamais un piesaistītais finansējuma apmērs. Vadošie pētnieki, laboratorijas, datubāzes un pārējā infrastruktūra maksā ārkārtīgi dārgi, un, jo augstāk vēlas tikt reitingos, jo vairāk izmaksas pieaug. TU izdevumi ir gandrīz tikpat lieli, cik trīs Latvijas lielākajām universitātēm kopā, tomēr tā ir unikāla ne tikai uz Baltijas valstu, bet arī uz Igaunijas fona, jo TU budžets ir gandrīz divreiz lielāks nekā nākamajai bagātākajai Igaunijas augstskolai – Tallinas Tehnoloģiju universitātei (TalTech).

Pēc datiem var spriest, ka Igaunija ir pieņēmusi stratēģisku lēmumu tieši TU virzīt par valsts vadošo universitāti, kas arī saņem lielāko finansējumu, jo valsts nevar atļauties, ka visas augstskolas ir pasaules reitingu augšgalā, tāpēc ļoti svarīga ir augstskolu mērķu noteikšana un tipoloģija.

Koncentrējas uz maģistrantiem un doktorantiem  

Par augstskolu specializāciju var spriest pēc tā, kāda izglītības iestādēs ir studējošo struktūra. TU gandrīz puse no studējošajiem ir maģistranti un doktoranti, kamēr LU un VU – pēc publikāciju skaita vadošajās savas valsts augstskolās – maģistranti un doktoranti ir vien piektā daļu no studējošo skaita. Īpaši TU izceļas ar doktorantu īpatsvaru – no 10 000 studējošo gandrīz desmitā daļa ir tieši doktoranti. Augstākā līmeņa studenti ir pamats pētnieku ataudzei un zinātniskās kapacitātes stiprināšanai ilgtermiņā, tāpēc TU kā pilnībā zinātnē specializētas augstskolas studējošie tiek gatavoti pētnieciskajam darbam.

Latvijā zinātnes universitātes galvenokārt nodarbojas ar bakalaura līmeņa studentu sagatavošanu darba tirgum, kas, protams, ir svarīgi, tomēr traucē šo universitāšu mērķim iekļūt pasaules vadošo augstskolu reitingos, kur būtiska loma ir tieši zinātniskajam sniegumam.

Protams, paralēli iekļūšanai reitingos ir svarīgi domāt par augstskolu lomu – tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanu. Taču, piemēram, lielākā daļa TU studējošo nestudē STEM (Science, Technology, Engineering and Mathematics), jo tā nav šīs universitātes misija. Vērtējot STEM studējošo īpatsvaru plašāk, redzam – katrā valstī skaidri iezīmējas augstskolas, kuras specializējas tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanā un kuras  – nē.

Apskatot statistiku nedaudz detalizētāk, varam secināt, ka koledžas ir nozīmīgas STEM darbaspēka sagatavotājas. Tās ir tiešs pretstats zinātnes universitātēm, jo zinātne ir to viszemākā prioritāte, bet darbaspēka sagatavošana – augstākā. Tieši tāpēc koledžas vislabāk reaģē uz darba tirgus pieprasījumu, sagatavojot speciālistus tautsaimniecībai. Uzstādījums, ka darba tirgum arvien vairāk vajadzīgi speciālisti ar profesionālo un ne vienmēr ar augstāko izglītību, kļūst arvien aktuālāks, un to apliecina arī Ekonomikas ministrijas jaunākās darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma prognozes[1].

Tāpēc viens no veidiem, kā palīdzēt vadošajām augstskolām uzlabot vietu reitingos, ir ļaut tām koncentrēties uz labāk sagatavotajiem studentiem. Tas viņiem palīdzēs darba tirgū radīt inovācijas un sekmēt tehnoloģiju pārnesi, savukārt pašās augstskolās attīstīs zinātni un veidos lielāku augstākā līmeņa studentu proporciju, vienlaikus skaidri iezīmējot koledžu lomu darbaspēka sagatavošanā un izglītības pieejamības veicināšanā.

Būtiska finansējuma daļa – no valsts

Dažādu jomu studējošie iestādēm izmaksā dažādi, jo tām ir atšķirīgas resursu prasības. Piemēram, salīdzinot Baltijas valstu augstskolas, kurām ir vislielākie izdevumi uz vienu studentu, var redzēt, ka tās ir nevis zinātnes universitātes, bet gan mākslas akadēmijas. Tomēr pat uz to fona būtiski izceļas TU kā ārkārtīgi bagāta iestāde, jo tā vidēji uz studējošo 2019. gadā tērēja 13 000 eiro, kamēr VU – nepilnus 6000, savukārt LU – nedaudz virs 5000 eiro. Kopumā vidēji Igaunijā uz vienu studējošo tērēja 8600 eiro, Lietuvā – 4100 eiro, bet Latvijā – 4500 eiro. Šeit lielu lomu spēlē arī tas, ka Igaunijā nepastāv koledžas, kurām nepieciešami mazāki resursi. Apskatot vidējos izdevumus tikai augstskolās, Lietuvas vidējie izdevumi uz studējošo ir 6400 eiro, bet Latvijā – 5100 eiro.

Par spīti tam, ka Igaunijā pastāv bezmaksas augstākā izglītība, tās izglītības iestādēm ir salīdzinoši augsti ieņēmumi no studiju maksas. Piemēram, TU, kuras ieņēmumi no studiju maksas ir nepilni 20,5 miljoni eiro, ir otrajā vietā Baltijā aiz Rīgas Stradiņa universitātes (RSU), kurai ir lielākie šāda veida ieņēmumi.

Mazāk nekā 10% no saviem ieņēmumiem no studiju maksas Lietuvā gūst tikai divas augstskolas – Kauņas Tehnoloģiju universitāte (KTU) (9,2%) un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija (5,8%).

Latvijā gan šis saraksts ir plašāks – deviņas augstskolas mazāk nekā 10% no kopējiem ieņēmumiem iegūst no studiju maksas. Savukārt gandrīz visas Latvijas koledžas, izņemot RTU Liepājas Jūrniecības koledžu (62%), Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžu (20%) un RSU Sarkanā krusta medicīnas koledžu (14%), studiju maksas ieņēmumi ir mazāki nekā 10% no visa kopējā ieņēmumu apjoma.

Protams, augstskolām tāpat būtiska budžeta sastāvdaļa ir valsts atbalsts, jo īpaši TU, kura no valsts saņem vislielāko finansējumu salīdzinājumā ar citām Baltijas augstskolām. Savukārt VU un RTU attiecīgi saņem vislielāko valsts finansējumu savās valstīs.

Koledžu ziņā būtiski izceļas Viļņas Koledža, kas Lietuvā ir lielākā pēc studējošo skaita, savukārt Latvijā vislielāko valsts finansējumu saņem Valsts Policijas koledža, kurai seko Rīgas Tehniskā koledža.

Savukārt TU tikai pusi (52%) no saviem ieņēmumiem gūst no valsts, bet atlikušo summu veido studiju maksas ieņēmumi, kā arī projektu finansējums. Zīmīgi, ka KTU arī tikai trešdaļu (36%) no saviem ieņēmumiem gūst no valsts, savukārt lielākā daļa Lietuvas koledžu vairāk nekā pusi savu ieņēmumu gūst no valsts. Latvijā, spriežot pēc Eiropas Augstākās izglītības reģistra datiem[2], gandrīz visas valsts augstskolas vairāk nekā pusi sava finansējuma saņem no valsts. Mazāk nekā pusi no kopējiem ieņēmumiem no valsts saņem RSU (49%), RTU Latvijas Jūras akadēmija (35%), LU (35%), Banku Augstskola (24%) un Latvijas Mākslas akadēmija (19%). Savukārt visas koledžas, izņemot RTU Liepājas Jūrniecības koledžu (33%), vairāk nekā 70% savu ieņēmumu gūst no valsts.

Risinājums – mērķēts finansējums un konkrēta specializācija

Analizējot iepriekš minētos datus, nākas secināt, ka viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem izcilībai ir skaidrs redzējums, kādas ir izglītības iestādes prioritātes. Ņemot vērā pastāvošos resursu apmērus Latvijas augstākās izglītības iestādēs, ir jāvirzās uz šo resursu ļoti mērķētu izmantošanu, kas faktiski nozīmē skaidru stratēģisko specializāciju ieviešanu. Piemēram, ja kāda iestāde vēlas sasniegt tādu pašu līmeni kā TU, būtu nepieciešams finansējumu pārvirzīt no studijām uz zinātni, samazināt reflektantu uzņemšanu bakalaura studijās un būtiski palielināt maģistrantu un jo īpaši – doktorantu skaitu, kā arī likt mazāku uzsvaru uz studentu sagatavošanu darba tirgum, bet vairāk attīstīt uz zinātni orientētu darbību. Ir jāapzinās koledžu loma darbaspēka sagatavošanā, ņemot vērā, ka tās ir elastīgākas un var vieglāk pielāgoties nozaru vajadzībām.

Vienlaikus arī skaidrs, ka visas augstskolas valstī nevar darboties pēc minētā principa, tāpēc nepieciešams virzīties uz izcilību ne tikai zinātnē, bet arī valsts attīstībai nepieciešamā darbaspēka sagatavošanā, reģionālajā sadarbībā un augstākās izglītības pieejamības veicināšanā. Lai to panāktu, vajag veikt augstākās izglītības iestāžu kartējumu un noteikt dažādus kritērijus iestāžu tipiem, lai varētu vērtēt to kvalitāti un tās sekmīgi specializētos un varētu saņemt atbilstošu finansējumu. Lai Latvijas valsts un tautsaimniecība sekmīgi attīstītos, augstākās izglītības iestādēm ir vajadzīgas gan dažādas lomas, gan misijas.

TU arī uz Ziemeļvalstu fona pierāda, ka ir spējusi ļoti efektīvi izmantot pieejamo finansējumu, lai iegūtu augstas vietas reitingos, taču jāatgādina, ka TU finansējuma apjoms ir tikpat liels kā trim Latvijas lielākajām universitātēm kopā.

Tāpēc, lai veicinātu universitāšu iekļūšanu starp 500 labākajām pasaules augstskolām, nepieciešams domāt par būtiskiem ieguldījumiem tieši zinātnē, ļaujot universitātēm ar vislielāko potenciālu attīstīt dārgo zinātnes kapacitāti prioritārajos virzienos, kuros paredzama vislielākā atdeve. Viens veids, kā to varētu īstenot, ir sekot Vācijas piemēram un veidot izcilības iniciatīvu zinātnē, konkursā izraugot un finansējot augstākās izglītības iestādes ar lielāko attīstības potenciālu.

Autori ir Arkādijs Zvaigzne, Hārvarda Universitātes doktorants, un Artūrs Zeps, Rīgas Tehniskās universitātes attīstības un finanšu prorektors, domnīcas «Astutia» dibinātāji

[1] https://prognozes.em.gov.lv/lv

[2] European Tertiary Education Register, https://eter-project.eu/

Ar labiem nodomiem vien nepietiek jeb datu nozīme attīstības plānošanā izglītības jomā

Oriģināli publicēts Ir.lv - https://ir.lv/2022/03/24/ar-labiem-nodomiem-vien-nepietiek-jeb-datu-nozime-attistibas-planosana-izglitibas-joma/

Latvijas nozīmīgākais resurss ir tās cilvēki. Ieguldot cilvēkos, tiek veicināta valsts attīstība. Efektīvākais veids, kā ieguldīt cilvēkos, ir kvalitatīva izglītība.

Pētījumi rāda, ka publiskie ieguldījumi izglītībā sniedz ļoti lielu atdevi (virs 10% katru gadu par katru ieguldīto eiro). Jāatzīst gan, ka vienmēr ir iespējams ieguldīt efektīvāk, mērķētāk un kvalitatīvāk. Mūsdienās aizvien vairāk ir pieejami lielie dati, kas dod iespēju līdz šim nebijušā precizitātes līmenī pētīt un pilnveidot mūsu izglītības sistēmu, lai sasniegtu jaunus kvalitātes augstumus, tomēr daudzas organizācijas un arī valsts pārvalde šīs iespējas izmanto samērā fragmentāri.

Jāatzīst, datu analīze pirms lēmumu pieņemšanas ir liels izaicinājums ne tikai organizācijām un uzņēmumiem, bet arī valsts pārvaldei, – ne vienmēr lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz datos balstītām prognozēm, bieži vien tas notiek, domājot par lēmumu šķietamo ietekmi uz to pieņēmējiem īstermiņā. Šādi izaicinājumi ir novērojami arī izglītības jomā, kur nereti trūkst datos balstīta pamatojuma reformām gan valstiskā, gan institucionālā līmenī.

“Pieņemam datos balstītus lēmumus!”

Bieži organizācijas publiski paziņo – mēs strādājam ar datiem un pieņemam datos balstītus lēmumus. Ko tas patiesībā nozīmē? Iespējams, organizācijas izmanto apjomīgus iekšējos un ārējos datu masīvus, lai analizētu savu darbību, salīdzinātu to ar līdzīgām organizācijām un izvēlētos labāko prognozēs balstīto attīstības scenāriju. Tomēr ļoti bieži tas ir vienkārši skaļš sauklis, jo tādu mūsdienās pieprasa atbildīgas organizācijas standarti, un tie tiek lietoti atbilstoši auditorijai, kura attiecīgajā brīdī tiek uzrunāta un uz kuru nepieciešams atstāt iespaidu.

Lai jēgpilni strādātu ar datiem, nepieciešami trīs priekšnosacījumi. Pirmkārt, paši dati. Tiem jābūt uzticamiem un pieejamiem nepieciešamajā apjomā. Otrkārt, cilvēki, kuri prot datus analizēt un interpretēt, izmantojot atbilstošās datu analīzes metodes. Treškārt un laikam jau visbūtiskāk, – jābūt izpratnei par datu nozīmību un vēlmei saņemtos datus un to analīzi izmantot lēmumu pieņemšanā.

Gan Latvijā, gan arī ārvalstīs iespējams redzēt daudzus labus piemērus, kas rāda, kā datu izmantošana, to analīze un prognozēšana palīdz organizācijām attīstīties, ar lielu ticamības pakāpi novērtēt esošo situāciju un izdarīt secinājumus. Viens no visizplatītākajiem risinājumiem izglītībā ir mācīšanās analītika – tehnoloģijās bāzēta sistēma, sekojot līdzi studējošo gaitām un studiju sniegumam, lai paredzētu rezultātu nākotnē. Situācijā, kad Latvijas augstākajā izglītībā ir būtisks studentu atbirums, mācīšanās analītika palīdz identificēt studējošos, kuri ir pakļauti lielākam atbiruma riskam, un sniegt viņiem nepieciešamo atbalstu. Šī pieeja ir izmantota arī Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), kura ir izveidojusi savu, vēsturiskajos datos balstītu, mācīšanās analītikas risinājumu, kas ļauj laikus identificēt studentus, kuriem paredzamas grūtības studijās, un  sniegt viņiem nepieciešamo atbalstu.

Datu izmantošana izglītības sistēmas pilnveidei

Ja datu analīzi izglītības sistēmā aplūkojam detalizētāk, piemēram, augstākās izglītības līmenī, tad varam secināt, ka patlaban situācija Latvijā ir krietni labāka nekā vēl pirms 5–10 gadiem, kad datu sistēmas lielākoties bija decentralizētas un pie tām varēja piekļūt tikai augstākās izglītības institūcijas. Protams, ar daļu datu jau apkopotā veidā bija iespējams iepazīties arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) publiskotajos ikgadējos pārskatos. Patlaban publiski ir dati arī par absolventu nodarbinātību. Tie ir ļāvuši IZM veidot secinājumus par absolventu nodarbinātību un dažādu izglītības līmeņu un dažādu studiju programmu absolventu ienākumiem. Šie ir dati, kas ļauj valstij potenciāli saskatīt atdevi no dažādām studiju programmām, tomēr arī tos nepieciešams vērtēt kritiski, jo nav iespējams visas studiju programmas salikt garā sarakstā un novilkt līniju, dažas atzīstot par neefektīvām. Studiju programmu efektivitāte skatāma, salīdzinot tās savā starpā noteiktu studiju virzienu griezumos.

Tas ir labs pamats datu analīzei par augstāko izglītību un tās iespējamo attīstību, tomēr joprojām liela daļu datu, piemēram, par absolventu – studiju kredīta ņēmēju statusu, nav pieejama vispār vai arī nav pieejama publiski. Piemēram, nesen ieviestā studiju kreditēšanas reforma ir būtiski palielinājusi kredītu un augstākās izglītības pieejamību. Tomēr arī to nākotnē iespējams uzlabot, bet nav pieejamu datu, tāpēc nav zināms, vai šie kredīti atmaksājas visiem studējošajiem, kuri tos ir ņēmuši. Jā, ir zināms, ka augstākā izglītība atmaksājas “vidējam” studējošajam, bet “vidējais” nav attiecināms uz visiem, kā arī noteikti varam apgalvot, ka “vidējais” studējošais neņem kredītu, jo 2019./2020. mācību gadā to izmantoja tikai 10%. Ja būtu iespējams iepazīties ar minēto datu analīzi, tad potenciālie kredīta ņēmēji varētu izvērtēt, vai kredīta ņemšana studijām ir tā vērta. Savukārt valsts varētu aplēst, kā veicināt studiju kredītu pievienotās vērtības pieaugumu valsts budžetam, ar pievienoto vērtību saprotot ne tikai kredīta atmaksu, bet arī nodokļu papildu ieņēmumus, kas rodas, jo kredīts ir ļāvis konkrētām personām iegūt augstāko izglītību un pelnīt vairāk.

Informētāka sabiedrība, informētāka valsts

Lai saprastu, kāpēc datiem būtu jābūt plašāk pieejamiem, ir vērts analizēt citu valstu labo praksi un piemērus. Datu pieejamība galvenokārt veicina to, ka sabiedrība kļūst informētāka un valstī ir iespējams realizēt informācijā un datos balstītu politiku un pētniecību. Protams, visi šie aspekti ir savstarpēji papildinoši – labs pētījums var nodrošināt pārdomātu un datos balstītu politikas veidošanu un arī sabiedrības informētību.

Viens no veiksmīgākajiem sabiedrības informēšanas projektiem ir ASV College Scorecard, kas ieviests prezidenta Baraka Obamas administrācijas laikā un ļauj ikvienam topošajam studentam un viņa vecākiem izpētīt dažādu iestāžu studiju maksas, piedāvātās programmas, darba tirgus rezultātus pēc programmu absolvēšanas, kā arī to, kāds ir studentu atbirums konkrētajā augstākās izglītības iestādē.

Skatoties tuvāk Latvijai, labs datos balstītas politikas piemērs ir Lietuva, kurā ir izveidots Pētniecības un augstākās izglītības analīzes centrs. Tas apkopo valsts rīcībā esošos datus un veic analīzi par zinātnes specializācijas iespējām. Savukārt Norvēģijas datu pieejamība zinātniekiem ir ļāvusi veikt pētījumus, kādu pievienoto vērtību no studiju jomām studenti gūst, salīdzinot identiskus studējošos dažādās studiju jomās.

Nepieciešams stiprināt datu analīzes kapacitāti

Kā jau iepriekš konstatēts, nav tā, ka Latvijā valsts un institūciju līmenī nekas nenotiek. Jau vairākus gadus IZM veic datu analīzi un nāk klajā ar jau iepriekš minēto absolventu nodarbinātības statistiku un tās analīzi. Papildus IZM ir izmantojusi datos balstītu pieeju dažādu augstākās izglītības sistēmas pārmaiņu plānošanai. Piemēram, prognozējot augstskolu nākotnes attīstības tempus un iespējamo nākotnes sniegumu kontekstā ar 2025. gadā plānoto augstskolu institucionālo akreditāciju, ir identificētas augstskolas, kuras nespēs sasniegt minimālos Augstskolu likumā noteiktos kritērijus un kuru īstenotās studiju programmas un zinātnisko darbību iespējams stiprināt augstskolu konsolidācijas procesā.

Tomēr bieži vien izmantotie dati un analīze nav pieejami publiski, kā arī esošā ministrijas kapacitāte neļauj šādu procesu izmantot biežāk. Valstiskās pētnieciskās kapacitātes jautājuma risināšanai nozīmīgs atbalsts Latvijā varētu būt arī analogs savulaik Lietuvā izveidotajam Pētniecības un augstākās izglītības analīzes centram, kas darbojas ārpus ministrijas un ar datu analīzi sniedz nepieciešamo atbalstu politikas veidošanai.  Tikai pastāvīga pētnieciskā vienība var uzturēt kompetenci un nodrošināt ilgtspējīgu analītiku izglītības jomā, kurā īpaši būtiski saturīgi un vēsturiskos datos balstīti pētījumi un pastāvīgs situācijas monitorings.

Latvijā arī vairākas augstskolas ir stiprinājušas savu iekšējo un ārējo datu analīzes kapacitāti, datus izmantojot attīstības plānošanai un lēmumu pieņemšanai. RTU ir izveidojusi Zināšanu vadības centru, kas bija aktīvi iesaistīts universitātes attīstības stratēģijas izveidē, ārējās un iekšējās vides izpētē, kā arī tās darbības rezultātu un datu analīzē nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Piemēram, universitāte ir pieņēmusi lēmumu par studentu uzņemšanas prasību paaugstināšanu, balstoties analīzē par to ietekmi uz universitātes darbību un absolventu skaitu nākotnē.

Ar skatu nākotnē

Datu analīzei un tās izmantošanai lēmumu pieņemšanā ir liela nozīme gan valsts, gan institucionālajā līmenī. Būtisks ir jautājums par datu analīzes kapacitātes un kvalitātes paaugstināšanu, tāpēc iespējamie risinājumi izglītības jomā būtu šādi:

1. izveidot datu analītikas struktūru, kas strādā ar datiem un dara to plānveidīgi. Šādas struktūras vai centra izveide sniegtu atbalstu valsts izglītības politikas veidošanai, kā arī ļautu adekvāti izvērtēt esošo situāciju un piedāvātos rīcības modeļus pārdomātu stratēģisko lēmumu pieņemšanai;
2. vadoties pēc pasaules labās prakses, izglītības iestādēm ieteicams savstarpēji sadarboties un stiprināt datu analīzes kapacitāti, lai nodrošinātu spēcīgu izglītības iestāžu veidošanos, kas ir pamatā attīstītai un sekmīgai izglītības sistēmai;
3. nodrošināt plašāku pieejamību esošajiem valsts datiem par izglītību, kas izmantojami izglītības sistēmas, procesa un rezultātu analīzei, jo tikai tā iespējams pieņemt pārdomātus lēmumus un paaugstināt izglītības kvalitāti.

Autori ir Artūrs Zeps, RTU attīstības prorektors, Arkādijs Zvaigzne, Hārvarda Universitātes doktorants, augstākās izglītības pētnieks

Kam Latvijai augstskolas?

Oriģināli publicēts Ir.lv - Kam Latvijai augstskolas? • IR.lv

Patlaban Saeima skata vienus no pēdējo gadu apjomīgākajiem grozījumiem Augstskolu likumā. Tie sevī faktiski ietver visas augstākās izglītības sistēmas pārskatīšanu. Daudzos aspektos reforma palīdzēs spert nākamo soli attīstībā, bet tajā nemanāmi saglabājušies arī pagātnes rēgi. Šie rēgi radušies, jo mūsu augstākās izglītības sistēma ir nemitīgā attīstībā, kurai mūsu izpratne ne vienmēr paspēj attīstīties līdzi. Ir laiks pārdomāt, kāda ir augstskolu loma sabiedrībā un ko nozīmēs to stratēģiskā specializācija, ko paredzēs jaunie grozījumi.

Diskusijas par augstskolu tipoloģiju turpinās jau vairāk nekā gadu. Pašlaik Saeimas komisijā panāktā vienošanās ir veidot trīs ar pus tipu augstākās izglītības iestādes – zinātnes universitātes, lietišķo zinātņu augstskolas un mākslas un kultūras augstskolas. Un vēl “pus” tips – koledžas, kas teorētiski nebūs augstākās izglītības iestādes, bet īstenos augstākās izglītības studiju programmas. Lai gan par konkrētiem tipiem varētu diskutēt, augstskolu tipoloģija kopumā virzās pareizajā virzienā, jo Saeimas komisija precīzi apzinās, ka augstākajai izglītībai ir vairāki pastāvēšanas mērķi.

Tipoloģijas izveidošana arī palīdz spert nākamo soli mūsu augstākās izglītības sistēmas attīstībā. Tā paredz, ka iestādes varētu likt uzsvaru uz dažādiem mērķiem.

Līdz šim zinātne bija uzstādīta kā galvenais mērķis visām Latvijas augstākās izglītības iestādēm. Taču jaunā tipoloģija šo cenšas risināt, nosakot, ka lietišķo zinātņu augstskolas primāri nodarbosies ar darbaspēka radīšanu. Raugoties uz pasaules praksi, Eiropas Padome uzskaita četrus augstākās izglītības mērķus: sagatavošana darba tirgum, aktīvu pilsoņu sagatavošana demokrātiskai sabiedrībai, personīgā attīstība un zinātne un pētniecība.

Tomēr visus ieguvumus, ko iegūst no tipoloģijas, izdzēš vēl aizvien aktuālā ideja par stratēģisko specializāciju pēc studiju jomas. Tas rada problēmu situācijā, kad reģionālai augstskolai būtu noteiktas jomas, kurās tā galvenokārt darbojas, un, ja šajā reģionā rastos jauns uzņēmums, kas neatbilst iestādes jomai, tad iestādei būtu nepieciešama valdības atļauja ar šo uzņēmumu sastrādāties. Sanāk, ka augstskolas specializēsies pēc tā, vai tās rakstīs publikācijas humanitārajās vai sociālajās zinātnēs, nevis pēc tā, vai tās nodrošinās izcilu studiju procesu vai zināšanu pārnesi no augstskolas uz uzņēmumiem. Tas arī radīs resursu sadrumstalotību – ja augstskola izlems veidot datorzinātnes studijas, lai palīdzētu nodrošināt Latviju ar tai nepieciešamajiem speciālistiem, tai nāksies piesaistīt ne tikai labus pasniedzējus, bet pretendēt uz starptautiski atzītu zinātnisko izcilību šajā jomā.

Problēma tāda, ka augstākās izglītības iestādes nav monolītisks veselums un katra iestāde atrod savu lomu. Kaut vai savstarpēji salīdzinot Rīgas Ekonomikas augstskolu, Banku augstskolu un Biznesa augstskolu Turība, kuras visas iegūs lietišķo zinātņu augstskolas statusu un sagatavo uzņēmējus un ekonomistus, ir skaidrs, ka tām ir krasi atšķirīgas misijas.

Es nezinu iemeslu šai aizrautībai ar piramīdas būvēšanu, kas sastāvētu tikai no smailes, bet ir jāsaprot, ka šādai smailei jārodas no plašiem pamatiem, kas ļautu radīt kritisko masu ar izcilību. Piemēram, ASV augstākās izglītības sistēma nesastāv no Hārvarda un Stenforda universitātēm, un Igaunijā nav tikai Tartu Universitāte. ASV tikai 10% no iestādēm sagatavo vairāk par 20 doktoriem gadā[1]. Lai gan gribētos, lai Latvija sastāv tikai no izcilām zinātnes universitātēm, tomēr reti kura sistēma tā darbojas.

Latvijas augstākās izglītības etalonā – Igaunijā – pastāv universitātes un profesionālās augstākās izglītības iestādes, kuru mērķis ir veicināt mūžizglītību atbilstoši darba tirgus vajadzībām, nodrošināt izglītības un attīstības pakalpojumus, un tikai pēc tam nodarboties ar pielietojamo zinātni[2]. Savukārt katrai universitātei ir sava misija, kas ir noteikta katras universitātes individuālajā likumā.

Esošajos priekšlikumos par stratēģisko specializāciju vēl aizvien ir paredzēts, ka iestādēm būs jāvirzās uz zinātnisko izcilību tajā jomā, kurā tās darbojas. Attiecīgi sanāk, ka tipoloģija nenoteiks misiju un mērķus, jo stratēģiskā specializācija pasaka, ka visas tāpat būs zinātnes universitātes.

Visas augstskolas nevar būt izcilas zinātnē, jo zinātne ir ārkārtīgi dārga un pieprasa nozīmīgus cilvēkresursu ieguldījumus. No idejas, ka visas augstskolas būs izcilas zinātnē, rodas situācija, kad ES fondi tiek izmantoti, lai iepirktu zinātniskās iekārtas visās iestādēs, taču nabadzīgā zinātnes finansējuma dēļ pēc tam iekārtas netiek izmantotas, jo trūkst cilvēku.

Vēl viens no reformā paredzētajiem soļiem ir augstskolu padomju izveide. Uz papīra, padomju mērķis ir veicināt augstskolu brīvību un spēju reaģēt uz sabiedrības un darba tirgus vajadzībām. Ņemot šo vērā, šķiet neloģiski ierobežot šādas aktivitātes vairāk nekā absolūti nepieciešams. Reformas ietvaros mums būtu jātiek vaļā no pēc iespējas vairāk pagātnes rēgiem, kas traucē attīstīties. Sīki un smalki visu regulējot, tiek iznīcināta inovācija jau saknē.

Ir laiks domāt par Latvijas augstāko izglītību kā ekosistēmu. Kā jebkura ekosistēma, kas ir ļoti daudzveidīga un savstarpēji saistīta, tā nevar sastāvēt no pāris sugām. Valstij ir jādefinē savas gaidas no augstskolām, kas neaprobežotos tikai ar vietu sasniegšanu reitingos.

Arī darba devēji raugās plašāk – Latvijas Darba devēju konfederācija lūdz ieviest darba vidē balstīto mācību ieviešanu augstskolās[3], kas nozīmētu stiprināt to pedagoģisko nevis zinātnisko misiju. Arī Latvijas informācijas un komunikācijas nozares attīstībai galvenais izaicinājums ir nevis zinātniskā darbība, bet gan pietiekošs absolventu skaits un kompetence[4], kas atkal ir saistīts ar pedagoģisko misiju.

Pirms vairākiem gadiem, kad par attīstības virzienu tika pasludināta Latvijas augstākās izglītības virzība uz lielākiem zinātniskajiem sasniegumiem, tas tika pamatots ar mūsu salīdzināšanu ar citām valstīm. Tajā laikā nebija resursu un infrastruktūras, lai padziļinātāk mērītu augstākās izglītības iestāžu darbību. Šobrīd šāda infrastruktūra augstskolu vispusīgai izvērtēšanai jau ir izveidota un vēl papildus top. Tādēļ, veidojot gaidas pret mūsu augstākās izglītības iestādēm nākotnei, ir jāsper nākamais solis un jāļauj iestādēm darboties sabiedrības interesēs, augstskolām pašām uzņemoties iniciatīvu un atbildību par savas misijas un sabiedrības mērķu sasniegšanu.

Uzskats par stratēģisko specializāciju pēc jomas un to, ka visām augstskolu misijām būtu jābūt ar uzsvaru uz zinātni, jau līdz šim ir veicinājis neefektīvu resursu izmantošanu un vienpusēju Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstību. Par augstāko izglītību ir jādomā kā par ekosistēmu, kurā darbojas dažādas sugas un kur katra ir evolucionējusi, lai varētu ieņemt savu nišu. Ja mēs netiksim vaļā no pagātnes rēgiem, tad tie arī turpmāk ierobežos mūsu augstskolu un valsts attīstību.

 

[1] https://carnegieclassifications.iu.edu/downloads/CCIHE2018-FactsFigures.pdf

[2] https://www.riigiteataja.ee/en/eli/ee/Riigikogu/act/504112013013/consolide §2. (4)

[3] https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/lddk-izglitibas-eksperts-nepieciesams-atbalstit-darba-vide-balstitas-studijas.d?id=52225629

[4] http://certusdomnica.lv/agenda/ikt-nozare-izraviena-scenarijs/

Budžeta vietas kā rīks augstākās izglītības attīstīšanai

Pirmo reizi publicēts ir.lv:

https://ir.lv/2020/06/09/budzeta-vietas-ka-riks-augstakas-izglitibas-attistisanai/

Vēlos šo rakstu pasniegt kā atbildi uz nesen portālā Ir.lv publicēto viedokli par to, ka būtu laiks atvadīties no budžeta vietām. Esmu priecīgs par to, ka ir aktualizēti jautājumi par augstākās izglītības finansēšanu Latvijā. Tomēr nevaru piekrist tēzei, ka Latvija būtu par daudz studentu. Tāpat arī jāsaprot, ka Latvija nav Anglija un ka mēs nevaram citu valstu sistēmas nekritiski pārkopēt uz valsti, kas ir par kārtu mazāka. Papildus tam, lai arī cik ļoti mums gribētos, lai visas mūsu augstskolas ir elitāras, tas gluži vienkārši nav iespējams. Pašlaik ir nepieciešams viedi ieguldīt mūsu augstākās izglītības sistēmā un skaidri saprast tās mērķus.

Vai Latvijā ir par daudz studentu?

Ņemot vērā to, ka OECD norāda uz aizvien lielāku nepieciešamību pēc iedzīvotāju skaita ar augstāko izglītību palielināšanu[1] un ka tikai 41,6% Latvijas iedzīvotāju 25-34 gadu vecuma grupā ir augstākā izglītība, kas ir zem OECD vidējā (44,5%) un zemākais no Baltijas valstīm (EE – 43,6%, LT – 55,6%), kā arī zemāks kā oriģinālraksta autoru minētajā Apvienotajā Karalistē (50,8%)[2], nedomāju, ka Latvijas sabiedrība būtu pārizglītota, bet gan tieši otrādi.

Problēmas sakne drīzāk meklējama atbirumā, nevis uzņemto studentu skaitā. Pašlaik Latvijā 76,7% no deviņpadsmitgadīgajiem jauniešiem studē, salīdzinājumā ar Lietuvas 75,9% un Igaunijas 65,2%[3]. Pirmšķietami varētu secināt, ka Latvijā ir liels studējošo atbirums. Tomēr atbiruma īpatsvars nav ārkārtīgi liels – tas ir virs mediānas no 19 Eiropas Savienības valstīm, par kurām OECD ir pieejami dati[4]. Tas ir reāls izaicinājums izglītotas sabiedrības vairošanā, taču to nerisinās budžeta vietu skaita samazināšana. Jāsaprot arī šis – ja likvidēsim budžeta vietas un mazināsim pieejamību, tādējādi samazinot studentu skaitu un samazinātajā skaitā palielinot absolventu īpatsvaru, baidos, ka paliksim turpat, kur esam.

Aisberga redzamā daļa

Patlaban ir liela aizraušanās ar šķietami neiespējamas aritmētikas īstenošanu – mēs vēlamies, lai visas Latvijas augstākās izglītības iestādes būtu elitāras. Mēs mīlam raudzīties uz Apvienotās Karalistes Oksbridžu (Oksfordu un Kembridžu) vai arī ASV Efeju līgas universitātēm, bet aizmirstam par to, ka Oksbridžā studē nepilni divi procenti no visiem studentiem Apvienotajā Karalistē[5], bet Efeju līgā studē pusprocents no visiem studentiem ASV[6]. Attiecīgi ir jāsaprot, ka pasaulē elitārās augstskolas ir sistēmas spice un ka lielāko daļu no sistēmas “darba” dara neelitāras augstskolas.

Baidos, ka elitisma fetišizācija drīzāk veicinās kapacitātes iznīcināšanu, jo, lai gan mums ir zemākais programmu skaits uz 1000 studentiem no Baltijas valstīm[7], tāpat ir uzskats, ka to ir par daudz.

Riski citu sistēmu aklā kopēšanā

Ir jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem, kopējot citu sistēmu darbību, jo, pirmkārt, tas ir kā šaut uz kustīgu mērķi – ja tēmēsi uz vietu, kur tas ir attiecīgajā brīdī, nekad netrāpīsi, jo mērķis jau būs pavirzījies citur. Otrkārt, kopējot ne vienmēr tiek ņemti vērā visi specifiskie aspekti, kas attiecīgajai sistēmai ļauj darboties.

Pirmkārt, vēlos norādīt, ka oriģinālraksta autori patiesībā piedāvā Latvijā kopēt nevis Apvienotās Karalistes, bet gan Anglijas augstākās izglītības finansēšanas sistēmu. Āķis ir tajā, ka Apvienotajā Karalistē nav vienota finansēšanas modeļa, piemēram, Skotijā diezgan sekmīgi ilgus gadus darbojas bezmaksas augstākā izglītība[8].

Otrkārt, Anglijas studiju kreditēšanas sistēma nebalstās tikai uz privāto finansējumu, kā nereti tiek kļūdaini uzskatīts – pašlaik tikai kreditēšanas sistēma Anglijas nodokļu maksātājiem izmaksā 8,43 miljardu mārciņu gadā[9]. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ pirms gada Anglijas valdības pasūtīta pētījuma rekomendācijā tika piedāvāts samazināt atmaksas slieksni un pagarināt atmaksas periodu[10].

Treškārt, Anglijas pāreja no bezmaksas augstākās izglītības ar ierobežotu studiju vietu skaitu uz kredītos balstītu bija ar mērķi palielināt resursu apjomu augstākajā izglītībā un augstākās izglītības pieejamību[11]. Faktiski Anglijas sistēma tika radīta ar mērķi palielināt studējošo skaitu, kā rezultātā šķiet dīvaini to pašu sistēmu izmantot Latvijā, lai samazinātu studentu skaitu.

Papildus tam studiju maksas nav vienīgais augstākās izglītības finansējuma avots Anglijā, ir arī atsevišķa dotācija STEM jomām, kas tiek piešķirta iestādēm, kā arī, protams, zinātnes finansējums[12].  Ar kreditēšanas sistēmas starpniecību piesaistītā studiju maksa veido tikai aptuveni pusi no universitāšu budžetiem. Papildus ieņēmumus universitātēm nodrošina nacionālais un starptautiskais pētniecības finansējums un citi valstiski avoti[13].

Tāpat arī būtiska kļūda, ko gan oriģinālraksta autori, gan arī citi politikas komentētāji pieļauj, ir pieņēmums, ka reflektanti spēj pilnvērtīgi atpazīt kvalitatīvāko iestādi, kurā studēt. Lai gan daudziem ir cerība, ka reflektanti pirms studiju sākšanas izvērtē visas studiju programmas, to studiju kursu novērtējuma anketu rezultātus, pasniedzēju zinātnisko publikāciju kvalitāti, Hirša indeksu, studējošo atbiruma procentu un nodarbinātību pēc studijām, Anglijā šādas cerības nav attaisnojušās, kā rezultātā viņi izveidoja īpašu augstskolu vērtēšanas sistēmu, Teaching Excellence Framework, ar mērķi labāk informēt studentu izvēli, sniedzot novērtējumu par kvalitāti[14]. Uzreiz paredzot komentārus par to, ka to dara akreditācija, vēlos pateikt, ka akreditācijas mērķi ir citi[15], ko saprot arī paši angļi, kā rezultātā Teaching Excellence Framework pastāv līdztekus parastai akreditācijai.

Attiecīgi visvērtīgākais risinājums būtu nevis pārkopēt vienu sistēmu, bet, līdzīgi kā to darīja Pasaules Bankas eksperti pētījumā Latvijai, izvērtēt dažādu citu valstu pieejas un izveidot unikālu, Latvijai piemērotu pieeju[16].

Vai Latvijas augstākās izglītības sistēma ir perfekta?

Latvijas augstākās izglītības sistēma noteikti nav perfekta. Vēl 2018. gadā Latvijas Studentu apvienībā veicu pētījumu “Kā veicināt augstākās izglītības kvalitāti, pilnveidojot finansēšanas sistēmu”, kura ietvaros tika analizētas gan Pasaules Bankas rekomendācijas Latvijai, gan citu valstu pieredze. Pētījuma rezultātā tika ieteikts veidot izcilības budžeta vietas, kas tiktu piešķirtas, balstoties uz kvalitātes kritērijiem, un, līdzīgi kā Teaching Excellence Framework, palīdzētu informēt studējošo izvēli. Tāpat tika piedāvāta sociālo budžeta vietu izveide, kas veicinātu augstākās izglītības pieejamību, kā arī stipendiju apmēra palielināšana, kas ļautu studējošajiem atļauties pilnvērtīgi un jēgpilni studēt.

Tomēr tagad, atskatoties uz pēdējiem diviem gadiem, vēlos piedāvāt Latvijas augstākās izglītības sistēmai virsmērķi – augstākās izglītības pieejamības un kvalitātes veicināšanu caur jaunu resursu piesaisti sistēmai. Pašlaik vienas Tartu Universitātes budžets[17] ir lielāks nekā puse no visas Latvijas augstākās izglītības sistēmas budžeta (ieskaitot privātās augstskolas un ES struktūrfondus)[18]. Ir skaidrs, ka Latvijas augstākās izglītības sistēma ir nepietiekami finansēta, kas to novārdzina un neļauj tai pienācīgi attīstīties. Tas noteikti nav vienīgais faktors, bet atļaušos teikt, ka tas varētu būt noteicošais – bez resursiem nevarēs piesaistīt talantus un veidot izcilu studiju procesu un zinātni.

Vislabākais veids, kā nākotnē attīstīties Latvijas augstākajai izglītībai, būtu finansējuma mērķēta izmantošana un piesaiste.

Pirmkārt, daļa budžeta vietu finansējuma būtu novirzāma tieši sociāli maznodrošināto atbalstam, lai tiem varētu tikt nodrošināts kvalitatīvs studiju process. Kā papildu atbalstu varētu veidot studējošo finansiālā atbalsta programmas, kuru ietvaros studējošais varētu ne vairāk nekā 20 stundas strādāt savā augstskolā pētniecībā vai administrācijā un kur pusi no algas nosegtu valsts[19]. Šāda programma nodrošinātu gan to, ka studējošais spēj iegūt papildu nepieciešamos līdzekļus, lai atļautos studēt, gan arī to, ka darbs paralēli studijām nebojātu studiju kvalitāti, jo noteiktu maksimālo stundu skaitu. Papildus tam, tas nodrošinātu resursu piesaisti augstskolai gan darbinieku, gan naudas ziņā caur daļēji segtām darbinieku algām.

Otrkārt, būtu jāapzinās, ka Latvija visdrīzāk nekad nevarēs atļauties izveidot pie sevis elites augstskolu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Hārvarda fonds[20] ir par piekto daļu lielāks par visas Latvijas IKP[21]. Attiecīgi – ja vēlamies atbalstīt Latvijas jauniešus, visvērtīgāk būtu izveidot īpašu kreditēšanas sistēmu, kas ļautu studentiem ņemt kredītus studijām pasaules elites augstskolās, kas tiktu dzēsti, ja pēc absolvēšanas viņi atgrieztos un strādātu Latvijā. Protams, nav iespējama 100% garantija, ka viņi atgriezīsies, bet tas vismaz palielina šo iespēju, jo, ja jau reflektants ir ticis kādā no elites augstskolām, viņš vai viņa, visticamāk, uzsāks tur studijas neatkarīgi no valsts sniegtā atbalsta.

Treškārt, būtu laiks nopietni apsvērt līdzmaksājuma ieviešanu augstākajā izglītībā. Budžeta vietu aizvietošana ar kredītiem būtu neproduktīva, jo tā nepiesaistītu papildu resursus sistēmai. Savukārt resursu iegūšana no tiem studentiem, kas var to atļauties, un nozarēm, kurām šie studenti ir nepieciešami, būtu vērtīgs aspekts. Tāpat arī pēdējās desmitgades laikā valsts ir apliecinājusi, ka pati nespēj pienācīgi finansēt augstāko izglītību.

Līdzmaksājumu ieviešana būtu sistēma, kas ir līdzīga kā citās valstīs, kur daļu no studiju maksas nosegtu valsts (un šai daļai noteikti būtu jābūt 100% maznodrošinātiem studentiem), daļu uzņēmumi un daļu pats students. Attiecīgi Latvijā tas varētu izpausties kā sistēma, kurā ir sociālās budžeta vietas, kas nodrošina sociāli maznodrošinātajiem studējošajiem iespēju studēt par brīvu, un “maksas” vietas, kur noteiktu procentu no maksas nosegtu valsts, noteiktu procentu nozare attiecīgajās jomās, un noteiktu procentu studējošais atbilstoši savām finansiālām spējām. Līdzīgu ideju paudusi arī Pasaules Banka savā ziņojumā par Latvijas augstākās izglītības finansēšanas modeli[22].

Šādas sistēmas funkcionēšanai būtu nozīmīgi tas, ka valsts nesamazinātu summu, ko tā sniedz par vienu studējošo, bet veicinātu iestāžu spēju piesaistīt papildu finansējumu. Tāpat būtu jāizmanto pašreizējā Latvijas augstākās izglītības sistēmas stiprā puse – tas, ka ir noteiktas katras jomas bāzes izmaksas – lai noteiktu maksimālos cenu griestus iestādēm un nerastos tā pati problēma, kas ASV, ar bezgalīgi pieaugošām studiju maksām.

Šādu ideju piedāvāju tikai diskusijai un nedomāju, ka tā ir uzreiz ieviešama, jo, lai to varētu efektīvi ieviest, ir vispirms jāsaprot ne tikai to, kā šī sistēma darbojas, bet arī to, kādā virzienā sistēma attīstās un kādēļ, piemēram, ASV, aizvien vairāk štatu ar šādu sistēmu izvēlas pāriet uz bezmaksas augstāko izglītību[23], kā arī to, kā pasargāties no valsts nespējas ilgtermiņā turēt līdzi pieaugošām studiju maksām[24]. Tāpat būtu atsevišķi jāvērtē, vai līdzmaksājumu modelis derētu visām jomām un studiju līmeņiem.

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka finansējuma modelis ir svarīgs un attīstība bez papildu finansējuma nebūs iespējama. Tomēr, finansējums ir instruments. Augstākās izglītības sistēmas attīstībai mums ir jāpanāk konsenss par tās mērķiem, un nedomāju, ka Latvijas augstākās izglītības veiksmes stāsts ir meklējams aklā skriešanā pēc reitingiem vai elitisma.

[1] https://read.oecd-ilibrary.org/education/education-at-a-glance-2019_f8d7880d-en#page10

[2] https://data.oecd.org/eduatt/population-with-tertiary-education.htm

[3] https://data.oecd.org/students/enrolment-rate-in-secondary-and-tertiary-education.htm#indicator-chart

[4] https://data.oecd.org/students/tertiary-graduation-rate.htm

[5] https://www.hesa.ac.uk/data-and-analysis/students/where-study

[6] https://nces.ed.gov/ipeds/datacenter/DataFiles.aspx 12-month instructional activity: 2017-18

[7] Latvija – IZM publicētie pārskati par Latvijas augstāko izglītību, Lietuva – Mokslo ir studijų stebėsenos ir analizės centras (Zinātnes un augstākās izglītības monitoringa un analīzes centrs, http://mosta.lt/lt/ataskaitos/353-6-1-studiju-programu-skaicius), Lietuvas Centrālā statistikas pārvalde (https://osp.stat.gov.lt/pradinis), Igaunija – HaridusSilm (izglītības datubāze, https://www.haridussilm.ee/)

[8] https://www.savethestudent.org/student-finance/finance-system-for-scottish-students.html#:~:text=University%20is%20free%20in%20Scotland,1%2C820%20a%20year%20for%20you.

[9] https://wonkhe.com/blogs/who-are-the-winners-and-losers-from-the-augar-review/

[10] https://theconversation.com/the-augar-review-what-it-could-mean-for-students-and-universities-118080#:~:text=This%20independent%20government%2Dcommissioned%20report,system%20that%20works%20for%20everyone%E2%80%9D.

[11] https://www.brookings.edu/research/lessons-from-the-end-of-free-college-in-england/

[12] https://ifs.org.uk/uploads/publications/comms/R150.pdf

[13] https://www.universitiesuk.ac.uk/facts-and-stats/data-and-analysis/Documents/higher-education-facts-and-figures-2019.pdf

[14] https://ifs.org.uk/uploads/publications/comms/R150.pdf

[15] Par akreditācijas mērķiem ir rakstīts pietiekami daudz, bet, īsumā, akreditācijas mērķis ir pārbaudīt iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un augstskolas spēju nodrošināt kvalitatīvu studiju procesu. Tās mērķis nav salīdzināt dažādas augstskolas un pateikt, kura ir labākā.

[16] https://www.izm.gov.lv/images/izglitiba_augst/Pasaules_Banka/Vol_1_Sytem-Level_Funding.pdf

[17] https://www.ut.ee/sites/default/files/www_ut/ulikoolist/ut_activity_report_2019.pdf

[18] https://izm.gov.lv/images/statistika/augst_izgl/Augstakas_izglitibas_finansejums_2018_apraksts.pdf

[19] Līdzīga pastāv un darbojas ASV https://studentaid.gov/understand-aid/types/work-study

[20] https://www.harvard.edu/sites/default/files/content/fy19_harvard_financial_report.pdf

[21] https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/ekonomika/ikp/galvenie-raditaji/iekszemes-kopprodukts-un-kopeja-pievienota-vertiba

[22]  “To avoid the current socially selective effects on the one hand, the number of (partially) state-subsidized study places would be enlarged (to an amount around the current total number of students). But on the other hand, as a general principle, all students have to pay a share of the cost of their study place” https://www.izm.gov.lv/images/izglitiba_augst/05.pdf

[23] https://www.cnbc.com/2019/03/12/free-college-now-a-reality-in-these-states.html

[24] https://publicpolicy.wharton.upenn.edu/issue-brief/v2n6.php

Intervija: Latvijas studenta balss ir spēcīga

Pirmo reizi publicēts Delfi.lv:

https://www.delfi.lv/campus/raksti/harvarda-uznemtais-doktorants-arkadijs-zvaigzne-latvijas-studenta-balss-ir-speciga?id=52191953

Ar Arkādiju sazināmies divreiz, un šķiet, ka starp abām sarunām – februārī un maijā – ir vesels laikmets. Īsi pirms Covid-19 cunami viņš paspējis no ASV austrumkrasta atgriezties Rīgā un tiešsaistē absolvēt Pensilvānijas Universitātes Izglītības zinātņu maģistrantūras programmu augstākajā izglītībā. Sācis ar ekonomikas un biznesa studijām, līdz ar aktīvu darbu Latvijas studentu organizācijās Arkādijs ar laiku apjautis, ka viņa īstais aicinājums ir augstākās izglītības pētniecība – Latvijā akadēmiski maz izzināta sfēra.

Jau augustā viņš uzsāks doktorantūras studijas Hārvarda universitātē, bet līdz tam ļoti aktīvi dalās ar savām zināšanām – izstrādājis pētījumu par valsts ieguldījumu Latvijas augstskolās un starptautisko studentu piesaisti, eksperta kārtā piedalījies Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības un inovāciju apakškomisijā. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) bija Arkādija pirmā augstskola. Tagad, kad viņam kabatā jau trīs diplomi, uzrunājam Arkādiju, lai aprunātos par svarīgo alma mater izvēles jautājumu, Latvijas augstāko izglītību pasaules kontekstā un mūsu studentu spēcīgo balsi.

Šis ir brīdis, kad Latvijas vidusskolēniem priekšā savas nākamās augstskolas un studiju programmas izvēle. Saki, kā tu savulaik pieņēmi lēmumu par labu RSU?

Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā es mācījos starptautiskā bakalaurāta (International Baccalaureate) klasē, kur liela daļa mācību notiek angļu valodā un saņemtais diploms ir ar starptautisku vārdu. Mana sākotnējā doma bija studijas ārpus Latvijas. Tiku arī uzņemts augstskolā Lielbritānijā, taču tad parēķināju, ka studijas un dzīvošana četru gadu laikā izmaksās apmēram 50 tūkstošus mārciņu, un sāku apsvērt, cik lielā mērā šādu kredītsaistību uzņemšanās man atmaksāsies. Sapratu, ka bakalaura grāds Latvijā var būt lielisks tramplīns, ko mans tālākais studiju ceļš arī labi ilustrē. Tā kā ģimnāzijā viens no priekšmetiem, ko apguvu padziļināti, bija ekonomika, tad startēju RSU Eiropas studiju fakultātē programmā Eiropas ekonomika un bizness.

Ja atskaties uz saviem bakalaura gadiem, kas tev palicis atmiņā vislabāk?

Protams, "Stradiņu" slavenie neskaitāmie kopsavilkumi, kas labi pazīstami visiem RSU sociālo zinātņu studentiem! Tie nogurdināja, toties iemācīja ātrā tempā no teju jebkāda informācijas apjoma izvilkt pašu esenci. Šī ir prasme, kas noder jebkur.

Arī ārpusstudiju dzīve, kas "Stradiņos" ir ļoti dzīva. Tagad atskatoties, es teiktu, ka RSU ir ne tikai labas studiju programmas, bet ekosistēma kopumā, kas ļāva man pilnveidoties un attīstīties kā cilvēkam. Studējot pirmajā kursā vēl tikai iejutos, otrajā jau iesaistījos RSU Studējošo pašpārvaldē (SP), kur divus gadus biju ārlietu virziena vadītājs un Eiropas studiju fakultātes domnieks. Mans uzdevums bija meklēt iespējas attīstībai un uzlabojumiem. Bakalaura studiju noslēguma gadā tiku ievēlēts kā RSU SP pārstāvis Latvijas Studentu apvienībā (LSA), kur smēlos bagātu pieredzi, un tagad varu ar to dalīties.

Vai tur arī saprati, ka tevi saista augstākās izglītības joma kā tāda?

Viss sākās jau RSU Studējošo pašpārvaldē, taču atziņa, ka finanses un uzņēmējdarbības vadīšana nebūs joma, kurā vēlos attīstīt savu karjeru, nāca maģistrantūras studiju beigās. Ja Latvijā būtu augstākajai izglītībai veltīta doktorantūras programma, es būtu tās students, taču mums ir tikai doktorantūra pedagoģijā, kas ir normāli, jo Latvijā gluži vienkārši nepietiek kritiskās masas šādai nišas programmai, kas būtu tikai par un ap augstāko izglītību.

Un tuvāko šādu programmu tu atradi ASV?

Jā. Mana doma bija startēt uz doktorantūru ASV uzreiz pēc maģistra grāda iegūšanas Rīgā, bet diemžēl netiku uzņemts programmās, uz kurām tēmēju. Toties Pensilvānijas Universitāte atrakstīja, ka izskatos pēc laba kandidāta, un aicināja startēt maģistrantūras programmā, iegūstot maģistra grādu augstākās izglītības jomā. Lai gan programma bija paredzēta divu gadu studijām, esmu ņēmis dubultu slodzi un to beidzis vienā. Vērtīga pieredze bija iespēja paralēli strādāt kā zinātniskajam asistentam Pensilvānijas Universitātes Augstākās izglītības pētniecības institūtā (Institute for Research on Higher Education). Pensilvānijas universitāte ietilpst tā dēvētajā Efeju līgā (Ivy League), kas apvieno astoņas no prestižākajām ASV austrumkrasta augstskolām un ir kļuvusi par starptautiski atzītu kategoriju.

Saki, kā tev Latvijas izglītības sistēma izskatījās no ASV austrumu krasta?

Kā lai korekti pasaka… Tā noteikti nav tik melna, kā tiek mālēta. Protams, Latvijas augstākā izglītība nav bez savām problēmām, bet vienlaikus vajag novērtēt, ka esam tālu attīstījušies. Patlaban, ierakstot meklētājā "higher education in Latvia", izmet ziņas par korupciju, finansējuma trūkumu, klibojošu kvalitāti. Talantu, starptautisku ekspertu piesaistei tas nenāk par labu. Jebkurš politiska līmeņa izteikums par to, ka Latvijas augstākā izglītība nekam neder, ārpusē izskatās stipri nepievilcīgi un "atsit vēlmi" nodarboties ar nozares pētniecību Latvijā. Man šķiet, ka tieši tas lielā mērā Latvijā pietrūkst – padziļinātāk izvērtēta un vairāk zinātnē balstīta augstākās izglītības politika.

Protams, Amerikā nevarēju atturēties arī no studentu organizācijām un iesaistījos Pensilvānijas Universitātes "Graduate and Professional Student Assembly", kas ir universitātes maģistrantu un doktorantu pašpārvalde. Secinājums no manas pieredzes – Latvijas studējošo pašpārvaldes vidēji ir stiprākas nekā ASV, turklāt tajās vairāk ieklausās. Mūsu studentiem augstskolas lēmumu pieņemšanā ir 20 procenti balsu un veto tiesības. Tikmēr šī Pensilvānijas Universitātes maģistrantu un doktorantu pašpārvalde, lai arī turīga (tās gada budžets ir ap 2 miljoniem dolāru), tomēr lielākoties nodarbojas ar grantu piešķiršanu konferenču apmeklējumam. Arī tad, ja rodas strīds starp docētāju un studentu, studējošo organizācijām nav īsti iespējas to ietekmēt. Latvijā studenta balss noteikti ir spēcīgāka.

Februārī nāca priekpilnā ziņa, ka esi uzņemts ASV senākajā akadēmiskajā mācību iestādē – Hārvarda Universitātē, HGSE (Harvard Graduate School of Education) doktorantūrā. Pastāsti nedaudz par šo pavērsienu.

Jā, patlaban gan izskatās, ka Covid-19 iespaidā pirmais doktorantūras semestris paies tiešsaistē, taču tas nemazina manu prieku, ka esmu uzņemts Hārvarda akadēmiskajā saimē un tuvākos piecus gadus pavadīšu Kembridžas pilsētā Masačūsetsā. Šī ir iespēja, par kuru es savulaik uzdrošinājos vien sapņot un, kad saņēmu e-pastu no uzņemšanas komisijas, iedevu to trīs cilvēkiem pārlasīt, līdz beidzot noticēju tam, kas bija rakstīts.

Doktorantūras programma sāksies augusta otrajā pusē, pirmos divus gadus būs studijas, bet pēcāk – doktorantūra latviskajā šī vārda izpratnē, kad es būšu daļēji docētājs, kas vada lekcijas, daļēji zinātnieks, kas pēta. Vidēji ceļš uz doktora grādu ASV ilgst četrus gadus, Hārvardā tie ir pieci līdz seši gadi. Savā pieteikumā aprakstīju pieredzi, ko guvu, būdams gan valdes loceklis LSA, gan arī Augstākās izglītības padomē. Kā vienu no savas darbības piemēriem minēju savu pieredzi, veidojot priekšlikumus par augstākās izglītības finansēšanas modeļa pilnveidi Latvijā, gan arī palīdzot Latvijas Biznesa koledžas studentiem, kuru alma mater zaudēja valsts akreditētas augstākās izglītības iestādes statusu 2017. gadā. Tas, ka koledža zaudēja akreditāciju, nozīmē, ka mūsu augstākās izglītības sistēma spēj "pašattīrīties".

Šī pieredze ieinteresēja HGSE uzņemšanas komisiju, un nākamā uzņemšanas kārta bija intervija. Hārvardā piesakās tik daudz talantīgu reflektantu, ka faktiski uzņemams būtu jebkurš, un lielu nozīmi spēlē tas, vai ar konkrētā gada doktorantūras vadītājiem sakrīt pētnieciskās intereses. Mani intervēja doktorantūras programmas direktors un profesors, ar kuru man potenciāli varētu sakrist pētnieciskās intereses. Viņš intervijā pavaicāja – redzu, ka tu nāc no mazas valsts. Saki, ko amerikāņi, kas ir ļoti apmierināti ar savu izglītības sistēmu, varētu mācīties no Latvijas? Es apjuku un sapratu, ka mēs Latvijā nemaz ne tik bieži šādās kategorijās domājam – kas pie mums ir lielisks? Intervētājus iepazīstināju ar mūsu augstākās izglītības finansēšanas modeli, teicu, ka amerikāņiem varētu būt saistoši uz to paskatīties kā uz alternatīvu piemēru. ASV nav izpratnes par jēdzienu "budžeta vietas" tādā izpratnē, ka vispirms dod naudu augstskolai, kas to "nodod" studentam – viņiem šis koncepts ir svešs.

Ko tu esi plānojis pētīt doktorantūras laikā?

Augstākās izglītības jomā ASV un citur pasaulē ir vairāki pētniecības virzieni, no kuriem pašlaik sevi visvairāk saredzu divos. Viens ir augstākās izglītības finansēšana, kas man ir tuva tēma, jo ar to savulaik strādāju gan Augstākās izglītības padomē, gan LSA. Tās ietvaros arī strādāšu doktorantūras laikā, pievērsīšos augstākās izglītības "piedāvājuma" puses pētniecībai. Otra tēma, kas man interesē, ir rekrutēšanas aspekti, konkrētāk – tas, kādā veidā var ietekmēt augstskolas mārketinga stratēģijas, lai tās piesaistītu studentus no maznodrošinātām ģimenēm, kuriem augstākā izglītība būs nozīmīga iespēja. Šī tēma ASV pētnieku vidū ir ļoti izplatīta, jo daudzi uzskata, ka augstākā izglītība ir aizvietotājs sociālām garantijām.

Nupat ar līdzautori, Pensilvānijas Universitātes kursabiedri Bertu Bartoli esam pabeiguši publikāciju par Latvijas valsts ieguldījumu augstskolās ekonomiskās krīzes laikā un starptautisko studentu īpatsvaru. Man liels gandarījums, ka izdevās aizraut arī Pensilvānijas profesoru Manuelu Gonzalesu Kanči (Manuel Gonzales Canche) kā mūsu mentoru šajā un kurš teica – labi, Latvijas gadījums izklausās pietiekami interesants, pētām to! Drīzumā rezultātu sūtīsim zinātniskajiem žurnāliem izvērtēšanai un, cerams, publicēšanai.

Saki, kurš no taviem studiju laikiem palicis prātā kā skolotājs ar lielo burtu?

No RSU mācībspēkiem man visciešāk atmiņā iespiedies Jūdžins Eteriss (Eugene Eteris) ar savu starptautisko pieredzi. Viņš arī bija mana bakalaura darba vadītājs. Labs pedagogs sniedz ko vairāk par noteikto tēmu vai studiju kursu. Arī ASV tikko bija iespēja mācīties no fantastiskiem docētājiem, piemēram, profesores Džoni Fīnijas (Joni Finney), Pensilvānijas Universitātes Augstākās izglītības institūta (Institute for Higher Education) vadītājas. Viņas profesionālajā fokusā ir finansējums un augstākās izglītības pieejamība pēc iespējas vairāk talantiem. Savukārt profesors Manuels Gonzaless Kanči man bija ne vien kā docētājs, bet arī kā mentors, pie kura doties jebkura brīdī. Viņa stāsts ir diezgan iespaidīgs – no mazturīga koledžas studenta, kurš pirmais savā ģimenē šai paaudzē iegūst augstāko izglītību, līdz profesoram vienā no prestižākajām ASV augstskolām.

Vai tevi pašu pedagoga ceļš neinteresē?

Es sevi saredzu kā zinātnieku. Esmu kārtīgs nūģis, mani interesē augstākās izglītības pētniecība – izpētīt visus aspektus un, cerams, arī piedāvāt izsvērtāko risinājumu. Aizbraucu uz ārzemēm, lai iegūtu pieredzi un zināšanas, ko varu izmantot, lai palīdzētu Latvijas augstākajai izglītībai attīstīties. Tādēļ arī Covid-19 izmantoju kā iespēju būt mājās un sniegt savu ieguldījumu.

Augstskolu padomes – kā valdības atbalstīto ideju padarīt par realitāti?

Pirmo reizi publicēts Delfi.lv:

https://www.delfi.lv/news/versijas/arkadijs-zvaigzne-augstskolu-padomes-ka-valdibas-atbalstito-ideju-padarit-par-realitati.d?id=51936479

18. februārī Ministru kabinets atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) konceptuālo ziņojumu par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu. Lai gan daudzas iesaistītās puses ir kritizējušas reformas apspriešanas formātu, kopumā valda uzskats, ka nozarē ir nepieciešamas pārmaiņas. Tomēr par pārmaiņu ieviešanas procesu ne mazāk svarīgi ir panākt vispārēju izpratni par to, kas sagaidāms no padomēm un kas ir nepieciešams, lai padomes izpildītu politiķu solījumu Latvijas augstāko izglītību virzīt uz izcilību.

Kā darbosies padomes

Detalizētas padomju funkcijas tiks noteiktas, izstrādājot likuma grozījumus, tomēr viena no būtiskākajām lietām, ko nepieciešams apzināties – padomes nebūs pastāvīga lēmējvara kā Senāts, kas vairāk vai mazāk strādā visu akadēmisko gadu. Spriežot pēc citu valstu pieredzes, padomes tiekas trīs līdz deviņas reizes gadā apmēram uz divām dienām[1]. Tāpat padomes locekļi pavada starp 64 un 148 stundām gadā, pildot padomes locekļa pienākumus[2]. Attiecīgi no padomēm varēs gaidīt tikai patiešām vispārīgu stratēģisku lēmumu pieņemšanu, ko tās balstīs galvenokārt uz informāciju, ko piegādās pati augstskola.

Kā mēs veidosim padomes

Otrs sarežģītais jautājums, uz ko ir jārod atbilde – no kā mācīsies padomes un kas mācīs nozarei, kā pareizi veidot un sastrādāties ar tām. Augstskolas ir sarežģītas un specifiskas sistēmas, un šī iemesla dēļ daudzās vietās, kur pastāv padomes, valdībā tiek diskutēts par padomju locekļu obligāto apmācību[3], kas sniegtu nepieciešamās zināšanas. Kā minimums, starptautiskajiem padomju locekļiem būs nepieciešamas apmācības par Latvijas augstākās izglītības specifiku. Tāpat arī gan augstskolām, gan ministrijai, gan citām iesaistītajām pusēm pašām būs jāmācās, kā pareizi organizēt un sastrādāties ar padomēm. Vai mēs centīsimies veidot pašmāju risinājumus no nulles vai pasūtīsim dārgu ārvalstu ekspertīzi? Ziņojuma noslēguma versijā IZM ir paredzējusi, ka tiks izveidota “neatkarīga, stratēģiska pārvaldības modeļa ieviešanas komiteja, kuras galvenais uzdevums ir izstrādāt labas pārvaldības vadlīnijas un konsultēt jaunā pārvaldības modeļa ieviešanā”. Komitejas darbība ziņojumā sīkāk nav aprakstīta, tomēr ar tās izveidi ministrija apliecina, ka padomju izveide tiks uzticēta ekspertiem, kas orientējas augstskolu pārvaldībā.

Mēdz teikt, ka organizāciju kultūra ēd stratēģiju brokastīs, un kultūra ir īpaši svarīga padomju darbā, kur ārkārtīgi daudz kas ir atkarīgs tieši no padomes spējas strādāt jēgpilni, godīgi un ētiski. Papildus kultūrai būs nepieciešams nodrošināt padomju pārskatatbildību, lai padomju locekļi atcerētos to, ka viņi padomēs pārstāv Latvijas sabiedrības nevis savas personīgas intereses. Būs jārod risinājums, kā šādu skatījumu panākt padomes locekļos, kas, iespējams, būs no pavisam cita kontinenta. Kā minimums nepieciešams izstrādāt skaidru procedūru, kā noteikt to, vai padomes locekļiem ir interešu konflikts vai nē, it īpaši, ja viņiem nebūs jādeklarē savas finanšu intereses. Ja padomju locekļiem tiks noteikts valsts amatpersonas statuss, būs aktuāls jautājums, vai Latvijas likumos noteiktās interešu konfliktu novēršanas prasības un dažādi ierobežojumi nemazinās sabiedrībā redzamo Latvijas un ārvalstu pārstāvju vēlmi iesaistīties padomēs.

Tāpat arī ir jāatceras – jo starptautiski atzītāks būs kāds padomes loceklis, jo mazāk laika viņam būs, ko veltīt augstskolai. Tādēļ viens no galvenajiem izaicinājumiem padomes locekļu atlasē būs atrast pareizo proporciju starp to, cik persona ir starptautiski atzīta un to, cik padziļināti vēlamies, lai persona iesaistās pārvaldībā.

Tajā pašā laikā, ņemot vērā visus ierobežojumus un prasības padomes locekļiem, būs nepieciešams rast veidu, kā padarīt padomes darbu pievilcīgu patiešām spējīgiem ekspertiem. Viens potenciāls risinājums, kas šobrīd tiek apspriests Apvienotajā karalistē -– dot padomes locekļiem mazu personīgo budžetu, kas ļautu viņiem eksperimentēt ar jaunām iniciatīvam augstskolu iekšienē[4].

Augstskolas sadarbība ar padomēm

Padomes tiksies salīdzinoši retāk kā Senāts, no kā attiecīgi izriet, ka padomes locekļi visdrīzāk nebūs augstskolā uz vietas tikpat daudz, cik akadēmiskais personāls. Tas nozīmē, ka visu pārējo periodu, kad nav padomes locekļu “uz vietas”, augstskolās liela daļa atbildības gulsies uz rektorāta pleciem. Ideālajā gadījumā, apzinoties šo, jau tagad sāktos ieguldījumi rektorāta administratīvo spēju pilnveidē un attīstībā, lai varētu sekmīgāk vadīt augstskolu un sastrādāties ar padomēm. Arīdzan, rektorātam būtu jāizstrādā jaunas pieejas un procedūras, kā nodrošināt to, ka padomes locekļi ir maksimāli informēti arī tad, kad neatrodas Latvijā.

Tomēr viena no svarīgākajām lietām, kas ir jāapzinās, ja vēlamies veidot padomes, kas veidos “dinamisku ekosistēmu”, ir tas, ka apkārtējai ekosistēmai ir jābūt gatavai strādāt ar padomēm un atbalstīt tās. Šī visa pamatā būs uzticēšanās starp iesaistītajām pusēm, lai varētu veidot kompromisus un virzīt uz priekšu sistēmu, nevis indivīdus. Bez uzticēšanās augsta līmeņa eksperti negribēs braukt, bet tie, kuri atbrauks, vairāk nodarbosies ar karošanu pret citiem nekā pārvaldību.

Neskaitot uzticēšanos, ir vairākas citas prasības iesaistītajām pusēm, kurām ir jāizpildās, lai padomes varētu sekmīgi darboties. Pirmā no šīm ir tā, ka ministrijai nāksies domāt arī par ārējās pārvaldības principu maiņu. Ja vēlamies piesaistīt patiešām augsta līmeņa ekspertus nevis ielikteņus, tad tiem ir jādod brīvība izplest savus spārnus un ļauties pilnam lidojumam. Tas nozīmētu to, ka ministrijai nāktos samazināt regulējumu augstskolām un ļaut tām “dinamiski” reaģēt uz izmaiņām “ekosistēmā”. Atkal, šeit pamatā ir uzticēšanās. Tajā pašā laikā tas skaidri norādīs ministrijas patiesos uzskatus – ja tā neuzticēsies reformu rezultātā izveidotajām padomēm, tad tā būs skaidra norāde uz reformu kvalitāti.

Resursi attīstībai ilgtermiņā

Līdzīgs arguments attiecas arī uz valdību – ja tā nebūs gatava vairāk ieguldīt augstākajā izglītībā, tad tas faktiski norādīs uz neuzticēšanos izveidotajām padomēm. Kā arī ir jāatceras, ka, ja netiks ieguldīti resursi, tad vienīgais veids, kā virzīties uz izcilību, ir caur nozares “paškanibālismu”, kura rezultātā tiks pārdots ilgtermiņa labums apmaiņā pret īstermiņa.

Bez ieguldījumiem pētniecībā nesasniegt valdības deklarācijā nosprausto mērķi – vismaz vienai Latvijas universitātei iekļūt pasaules 500 labāko universitāšu skaitā. Sīkāk par topu nozīmi nozares politikas plānošanā var lasīt neseno publikāciju “Latvijas nacionālās intereses – vieta augstskolu topā par katru cenu?“

Savukārt nozarei būs jāsāk ieguldīt līdzekļi prognožu izstrādē. Lai arī cik ātri reaģējošas augstskolas nebūtu, tām tāpat vajag trīs līdz četrus gadus, lai izmācītu absolventu. Ņemot vērā to, ka vajag vēl vismaz gadu, lai jēgpilni sagatavotu studiju programmu un atrastu kvalitatīvus mācībspēkus, šodienas darba tirgus problēmas ir tikpat kā aizvēsture, jo mēs uz tām reaģēt nepaspēsim. Tādēļ padomes varēs reaģēt uz darba tirgus pieprasījumu tikai tad, ja darba tirgus pats zinās, kas tam būs vajadzīgs pēc ne ātrāk kā pieciem gadiem. Citādi sanāk mūžīga dzīšanās pakaļ aizgājušam laikam.  

Galu galā, lai varētu tomēr pateikt, vai reforma ir efektīva, ir nepieciešams skaidri noteikt tās mērķus, kuru izpildi pieprasīsim no padomēm. Lai gan izcilība ir bieži tikusi pieminēta tā mēdz būt dažāda un vieta reitingos nevar būt pašmērķis visai Latvijas augstākās izglītības sistēmai, un gaidām no padomēm tas ir jāattēlo.

 

Latvijas nacionālās intereses – vieta augstskolu topā par katru cenu?

Pirmo reizi publicēts Delfi.lv:

https://www.delfi.lv/news/versijas/arkadijs-zvaigzne-latvijas-nacionalas-intereses-vieta-augstskolu-topa-par-katru-cenu.d?id=51736385 

Atskatoties uz šo gadu, Latvijas augstākajā izglītībā viens no galvenajiem sarunu tematiem ir bijis izcilība. Valdības deklarācijas 130. punkts paredz, ka augstākajā izglītībā jānotiek virzībai auz izcilību, un līdz 2020. gada oktobra beigām viena universitāte iekļūs 500 pasaules labāko universitāšu topā. Lai gan drīz būs pagājis gads, kopš valdība ķērusies pie solījumu izpildes, līdz šim neviens nav definējis, kas tad īsti ir tā “izcilība”, kuru sagaida augstākajā izglītībā. Vēlos ieskicēt to, cik atšķirīgi ir runāts par izcilību gan Latvijā, gan citur, un ko mēs no tā varam mācīties.

Reitingu līdzīgās, bet dažādās vērtēšanas sistēmas, kā arī trauksmainā Latvijas augstākās izglītības vēsture un globālās tendences izcilības definēšanu neatvieglo. Tomēr ir skaidrs, ka Latvija nevar atļauties uzbūvēt sev Hārvardu vai Oksfordu. Mums ir jāsaprot, ko paši sagaidām no savām augstākās izglītības iestādēm, lai varētu virzīties uz to, ko vajag Latvijai, nevis reitingu aģentūrām.

Latvijas augstākā izglītība vēsturiski ir vairākkārt piedzīvojusi krasas izmaiņas. Šobrīd Latvijas augstākajā izglītībā vienlaicīgi darbojas divas augstākās izglītības paradigmas – Padomju un Rietumu – ar visām no tā izrietošām pretrunām. Mēs vēl aizvien cieši kontrolējam iestādes, uzraugām to darbību, kā arī centralizēti nosakām, kur studentiem būs studēt par brīvu, un izliekamies, ka vēl aizvien dzīvojam komandekonomikā, kurā var noteikt pieprasījumu pēc konkrēto programmu absolventiem. To visu mēs cenšamies apvienot ar augstskolu autonomiju (un ar augstskolu atbildību par savu rīcību, kas no tās izriet), studiju maksu esamību un ticību, ka tirgus nodrošinās to, ka studenti izvēlēsies studēt Latvijas ekonomikai nepieciešamajās jomās. Mēs radām budžeta vietas, lai veicinātu pieejamību, bet faktiski dodam iespēju studēt par brīvu tieši tiem, kas tāpat var atļauties studēt par maksu. Mēs uzticamies uzņēmējdarbībai un privātajam sektoram, bet ne privātajām augstskolām. Mēs vēlamies policentrisku valsts augstākās izglītības attīstību, veicinot tikai galvaspilsētas iestāžu attīstību. Mums augstāko izglītību pārvalda un pārrauga viena ministrija, bet tajā pašā laikā vēl sešas citas, un viena padome. Mēs vēlamies veicināt mūsu zinātnes starptautisko citējamību, bet vēlams, lai tā būtu latviski.

Viss augstāk minētais attēlo dažādu viedokļu un pēdējo gadu augstākās izglītības politiku savstarpējo pretrunīgumu. Augstākā izglītība ir plašs sektors, ar koledžām, augstskolām, akadēmijām un universitātēm, kur katra ir radīta konkrētam mērķim. Par spīti tam visam, ir ļoti labi, ka tiek runāts par izcilību, jo tas nozarei sniedz ieskatu sabiedrības gaidās no augstākās izglītības. Jelkāda jēga no šādas diskusijas zūd, ja netiek apspriests, kas ir izcilība, un tā vietā tiek piemeklēts pusfabrikāts. Katrai augstākās izglītības sistēmai ir sava filozofija – Padomju augstākās izglītības organizācijas principi atšķiras no Rietumeiropas, kas atšķiras no Anglosakšu modeļa. Attiecīgi katrai sistēmai ir savs ideāls, uz ko tā apzināti vai neapzināti virzās.

Augstskolu reitingu gadījumā, tas ir Kalifornijas, precīzāk, Kalifornijas Universitātes sistēmas ideāls. Pagājušā gadsimta vidū Kalifornija izveidoja Augstākās izglītības meistarplānu, ko izstrādāja pašas augstākās izglītības iestādes, kas paredz trīs pakāpju bezmaksas augstākās izglītības sistēmu. Plāns paredz spici (ar Kalifornijas Universitātes sistēmu), kurā būtu izcilākie studenti un kas būtu zinātnes priekšgalā; vidēju slāni ar plaša profila universitātēm (ar Kalifornijas Valsts universitātes sistēmu); un koledžu sistēmu (Latvijas izpratnē), kas piedāvātu augstāko izglītību visiem, kas no tās varētu gūt kādu labumu. Reitingi par savu pamatu ņēma Kalifornijas Universitātes sistēmas ideālu, kas balstās plašā zinātniskajā profilā, iespējā piesaistīt Nobela laureātus, un pārbagātībā ar resursiem (2018. gadā Kalifornijas  Universitātes fondā bija 12.3 miljardi ASV dolāru, kas ir apmērām trešdaļa Latvijas IKP). Iepretim tam, mūsu augstākās izglītības sistēmai ir raksturīga iestāžu fokusēšanās uz šauru jomu.

Tajā pašā laikā arī paši reitingi ir sākuši mainīt savus vērtēšanas kritērijus. Pieminēšu trīs galvenos – Šanhajas [Academic Ranking of World Universities], Times [Times Higher Education World University Rankings] un QS [QS World University Rankings]. Šanhajas reitings, kas ir arī vecākais no trim, galvenokārt skatās uz zinātni, un īpaši uz to, cik daudzi pasniedzēji un absolventi iegūst Nobela prēmijas vai Fīldsa medaļas (sava veida matemātikas Nobela prēmija). Times reitings vērtē vienlīdz gan reputāciju, gan zinātnisko darbību, un QS vēl lielāku svaru dod reputācijai. Krievija 2012. gadā uzsāka projektu, lai piecas no viņu augstākās izglītības iestādēm iekļūtu visu trīs reitingu simtniekos, ko tā nosauca par “5-100” projektu. Pēc ieguldītiem 1,163 miljardiem eiro un pārvaldības reformas, Šanhajas un QS simtniekā ir viena Krievijas universitāte, bet Times nav neviena. Pie tam, tā viena, kas ir Šanhajas un QS, jau bija tur iepriekš un projektā nemaz nepiedalījās. Protams, tas ir tikai viens piemērs, bet Latvijas augstākās izglītības sistēma, būdama ar padomju saknēm, iestāžu un valsts īstenotās politikas ziņā vēl aizvien ir daudz tuvāka Krievijas nekā, piemēram, ASV vai Apvienotās karalistes, ko tā vēlas emulēt. Atšķirība starp projektu “5-100” un Latvijas projektu “1-500” ir tikai ambīcijās un resursos, bet ne principos.

ASV, kas nereti tiek piesaukta kā paraugs, ekonomika balstās ne tikai elitāro universitāšu zinātniskajā darbībā, bet arī kvalificētā darbaspēkā. Šī iemesla dēļ ASV Baraka Obamas laikā kā galveno augstākās izglītības prioritāti izvirzīja lielāka absolventu skaita sagatavošanu, lai ASV atkal būtu valsts ar vislielāko iedzīvotāju īpatsvaru ar augstāko izglītību un arī lai apmierinātu nozares vajadzības pēc kvalificēta darbaspēka. Šo funkciju pilda liels skaits ar plaša spektra augstskolām, tostarp arī valsts. ASV elitārajā Efeju līgā [Ivy League] studē nedaudz vairāk par pusprocentu no kopējā studējošo skaita.

Līdz ar to, jēgpilnāk būtu raudzīties tālāk par reitingiem un izprast, ko vajag Latvijai. Vai vietai topā, kuras iegūšanas izmaksas nav iespējams aprēķināt un kas pat pēc investīcijām nav garantēta, ir jābūt Latvijas augstākās izglītības sistēmas pašmērķim? Vai arī tomēr būtu jēgpilnāk pārņemt citu valstu pieredzi un likt uzsvaru uz to, ka pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem ir augstākā izglītība?

Mans viedoklis ir, ka mums jātiecas palielināt iedzīvotāju skaitu ar augstāko izglītību, tādā veidā veicinot valsts labklājību un radot ražīgu augsni, kurā izcilībai veidoties dabiski, nevis censties izaudzēt palmu tundrā. Ir nepieciešama diskusija par to, ko mēs vēlamies no mūsu augstākās izglītības sistēmas un ko mums nozīmē izcilība, lai pavērstu produktīvas izaugsmes un izcilības iespējas mūsu augstākās izglītības iestādēm un sabiedrībai.