Vēl pirms saule pilnībā uzlec, pasaule ir uz sapņa robežas.

Dzestrs gaiss, svaigs kā pirmais malks avota ūdens, maigi kutina ādu. Jūras sāls matos atstāj iepītus stāstus par vēju. Migla kā zīda lakats klājas pāri klusam līcim, kur ūdens virsma iekrāsojusies dūmakaini zilā, gandrīz pelēcīgā nokrāsā – it kā debesu atspulgs būtu piemirsis atmosties. Tumšu dārgakmeņu tirkīzā viļņojas apvārsnis; jūra lēni šalc. Katrs vilnis kā pieklusušas sirds puksts, kas saplūst ar agro putnu saucieniem.

Krēslas stundas mākoņi plūst maigā dejā, sākumā tik tikko manāmi, tad pēkšņi spilgti, kā ceriņu ziedi rītausmā, vēl mitri no rasas. Gaisā pavīd to saldeni aukstais aromāts – tik īsts, ka var sajust uz mēles.

Un tajā visā – miers. Tāds, ko dzirdi. Tāds, kas smaržo pēc rīta, skan pēc viļņiem un putnu čalām, garšo pēc sāls un ziedputekšņiem.